24.11.2017. Onkoloģija un jauni cilvēki

266
3 0

Mūsu zemē pietrūkst rūpes par cilvēku. Nedrīkstam pieļaut teiciena: nav cilvēka, nav problēmu, īstenošanos. Arī Padomju laikā bērni un jaunieši slimoja ar smagām slimībām. Nedrīkstam to pieļaut.
Ķīmija ir jārada no dabas. Mēs īstajām zālēm staigājam pa virsu. Bieži savācam, bet nelietojam. Mēs esam totāli sliņķi. Cik gan slikti mīlam sevi, ja negribam palīdzēt pat sev. Brīnumzāļu jau nav. Vēzi izārstēt nevar, var tikai apturēt. Lai ar to nesaslimtu, ir jāmaina uztvere, apziņa, jāmācās nedusmoties un nenaidoties. Jāsāk no ģimenes.
Visu vecuma bērniem – nedzīvojiet naidā ar saviem vecākiem. Dziļi sirdī tos tāpat mīlam. Meklējiet mieru, mīlestību un piedošanu. Mēģiniet izprast savus radītājus, piedot viņiem un aizmirst.
Tāpat būtu jādara ar čekas maisiem – jāatver un jāaizmirst. Ir taču iespēja arī atzīties, jo no bailēm var arī saslimt. Tur lielie naudas maisi nelīdzēs.
Padomājiet – ikkatram ir par ko lūgt piedošanu vai atzīties. Dariet!